Izaicinājums kā iespēja

Pildot mājasdarbus, lielu darbu ieguldīja Kirila mamma – viņa lasīja priekšā tekstus visos priekšmetos. Pat 10 un 20 reižu, lai zēns iemācītos un varētu skolā atstāstīt. Svetlana Kirilu katru dienu veda uz skolu un palīdzēja pārvietoties no telpas uz telpu. Pildīja asistenta pienākumus. Reizēm sēdēja blakus stundās gluži kā skolotāja palīgs.

“Zēnam ir laba atmiņa un viņš ir ļoti ziņkārīgs,” M. Mikrjukova norāda, ka šo iemeslu dēļ mācības par spīti veselības problēmām veicās ļoti labi. To pašu saka Liepājas 2. mūzikas skolas pedagoģe Dace Milzere. Viņa ar Kirilu sāka strādāt, kad puisis jau bija pusaudža vecumā un veselības problēmas progresējušas tiktāl, ka viņš vairs neko neredzēja.
Puisis pats bija izdomājis, ka vēlas apgūt ģitāras spēli. Mamma sazinājās ar mūzikas skolu, un direktore skolotājai piedāvāja jaunu izaicinājumu. “Mani izsauca pie vadības un teica, ka ir iespēja strādāt ar bērnu, kurš pilnībā neredz un kuram ir arī dzirdes problēmas,” atceras D. Milzere. “Ļāva izvēlēties, vai vēlos to darīt. Varēju atteikties, jo pieredzes nebija. Taču man likās – ja jau Dievs piedāvā šādu iespēju, ir jāmēģina.”
Informāciju par mācību metodēm kolēģi mudināja meklēt internetā. Taču D. Milzere nolēma paļauties uz savu intuīciju. “Pirmās stundas bija tādas, ka pēc katras man likās – esmu nostrādājusi 10,” viņa neslēpj. “Strādāt ar neredzīgu bērnu ir pavisam citādi. Tas prasa pilnīgi citu metodiku.”

Spēlē tikai pēc atmiņas

Sākumā skolotāja vēl cerēja, ka varbūt vismaz kaut ko puisis redz. Paņēma lielu lapu, uzzīmēja veselu noti un rādīja audzēknim. Bet viņš “skatījās” pretējā virzienā… “Tad es sapratu, ka man ir jābūt viņa acīm. Noformulēju sev, ka man jāizstāsta viss, ko redzu. Piemēram, ja ieraugu noti “la”, sīkumos jāapraksta, kādu to redzu,” stāsta pedagoģe.
Nākamais solis bija palīdzēt saprast, kur atrodas ģitāras ladas – šaurie metāla gabaliņi uz grifa virsmas. Sākumā skolotāja vadīja puiša roku, bet tad izdomāja grifa otrā pusē uzlīmēt leikoplastu, kas ar īkšķi palīdzētu sajust, kur atrodas, piemēram, pirmā, otrā, septītā lada.
Mūzikai neredzīgais puisis pieķērās kā pie pēdējā salmiņa. Juta, ka tajā var sevi izpaust, un ielika sirdi. “Kirila vēlēšanās mācīties – tas bija kaut kas neredzēts!” vērtē skolotāja. Spēlējot ģitāru, zēns pavadīja pat četras, piecas stundas dienā. “Viņš ļoti gribēja mācīties, un tā ir atšķirība no talantīgiem bērniem, kuri nemācās, kurus uz mūzikas skolu [piespiedu kārtā] ved vecāki.” Papildus Kirils apguva akordeona un klavierspēli.
Ar laiku D. Milzere Kirilu sāka virzīt uz mūzikas konkursiem. Tur gadījās dzirdēt aizrādījumus, ka jaunais mūziķis spēlē pārāk īsus gabalus. “Tādos brīžos man mazliet iedūrās sirdī. Gribējās pajautāt, vai šie cilvēki saprot, ka Kirils neko neredz un ko prasa mācīt šādu bērnu,” skolotāja atklāj. Katru skaņdarbu viņš spēlē tikai pēc atmiņas. Šādā veidā dienā iespējams iemācīties septiņas līdz 10 taktis. Bet skaņdarbam ir, piemēram, 200!

Dāvana no Dieva

Protams, bērnu mūzikas skolas pedagoga atalgojums nav tik liels, lai apmaksātu ieguldīto darbu. Lūgta to komentēt, D. Milzere norāda – ne visu var un vajag novērtēt naudā. Lai to ilustrētu, izstāsta kādu gadījumu.

Reiz Kirils piedalījās konkursā “Ineses Galantes talanti”, ieguva tajā godalgotu vietu. Pēc diviem gadiem skolotājai piezvanīja pati operas māksliniece, apvaicājās, kā audzēknim klājas, un uzaicināja spēlēt starptautiskā mūzikas festivāla “Summertime – aicina Inese Galante” galā koncertā. Pēc uzstāšanās skolotājai vajadzēja kāpt uz skatuves, lai Kirilam palīdzētu tikt līdz savai vietai. Skanēja skaļi aplausi, un I. Galante tiem ļāva ilgt vairāk nekā parasti.
“Tajā mirklī arī es kā skolotāja sajutu lielu pateicību. Kas tā bija par dāvanu!” saka D. Milzere. “Brīdī, kad sajūti, ka tev kā pedagogam ir iedots kaut kas tik liels un tik skaists, visi grūtumi aizmirstas. Tik talantīgu bērnu kā Kirils otrreiz Dievs man droši vien neiedos.”
Savukārt Kirilam tas deva iespēju atrast savu ceļu dzīvē. Tagad puisis spēlē daudz garākas kompozīcijas nekā skolas laikā un studē Klaipēdā, Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmijas filiālē. Mācības notiek angļu valodā. Pagaidām viņš ir 1. kursā. Uz akadēmiju, tāpat kā iepriekš uz skolu, vadā mamma.
Izvēle par labu mūzikas studijām Lietuvā tika izdarīta tādēļ, ka Klaipēda atrodas divas reizes tuvāk Liepājai nekā Rīga, pamato Svetlana. Turklāt Kirils jau bija pazīstams ar šīs augstskolas profesoru – iepriekš pie viņa mācījās individuāli. Lai varētu sagatavot referātus, prezentācijas un citus studijām nepieciešamos darbus, Svetlana dēlu ved uz Liepājas Neredzīgo biedrību. Tur Kirils mācās rakstīt ar datoru.

Ar pilnu rakstu Būt otra acīm. Arī vājredzīgi un neredzīgi bērni var mācīties iekļaujoši var iepazīties šeit